Drukāt

Intervija ar riteņbraucēju Tomu Skujiņu

.

1000 kilometru nedēļā

Toms Skujiņš
Toms Skujins 20lpp
Maija beigās riteņbraucēja Toma Skujiņa vārds plaši izskanēja kā Latvijā, tā ārpus tās robežām, jo viņš izcīnīja uzvaru Čehijā notiekošajā „Course de la Paix” jeb „Miera velobraucienā” aptuveni 120 sportistu konkurencē. Toms ir uzaudzis Carnikavā, kur dzīvo joprojām, un savos 22 gados ir profesionāls riteņbraucējs, pārstāvot „Rietumu – Delfin” komandu. Intervijā Toms stāsta gan par savu triumfu Čehijā, gan treniņiem – sešas reizes nedēļā.

 - Pastāsti, kā tev izdevās uzvarēt „Miera velobraucienā”?

Šis brauciens norisinājās divas dienas trīs posmos. Pirmajā dienā bija 2,2 km individuālais brauciens pret kalnu, kur ieguvu 8.vietu. Tad es biju nesliktā situācijā, jo tikai 16 sekundes atpaliku no uzvarētāja, dienas otrajā daļā bija 120 km grupas brauciens. Trešajā dienā brauciens 150 km posmā bija vairāk pa kalniem, kurā kopā ar vēl trīs braucējiem spējām atrauties no pārējiem un pēdējos 20 km nobraukt četratā visiem pa priekšu. Nonākot pie pēdējā kalna, bija skaidrs, ka uzvarētājs būs viens no mums. Tad kādu pusotru kilometru pirms beigām es viņus atstāju ar gariem deguniem un finišēju pirmais.

- Kāda bija sajūta, kad saprati, ka esi uzvarējis?

Tas nav tā, ka vienas sekundes laikā no pēdējās vietas nonāc pirmajā. Tas lēnām briest. Līdz ar to, kad četratā atrāvāmies no pārējiem braucējiem, bija skaidrs, ka četrinieks ir garantēts un jādomā, kā apspēlēt pārējos. Līdz pēdējiem 150 metriem es nezināju, vai spēšu izturēt, viņiem braucot pa priekšu. Protams, par uzvaru bija prieks un gandarījums.

- Cik ilgi tu nodarbojies ar riteņbraukšanu?

Aptuveni septiņus gadus. Pirmās piecas klases Carnikavas pamatskolā gāju uz džudo treniņiem, pēc tam pievērsos hokejam un florbolam. No 15 gadu vecuma es sāku nodarboties ar riteņbraukšanu. Par to jāpateicas visiem labi zināmajam carnikavietim Jānim Kaupem, kurš mani „aizvilka” uz pirmajām sacensībām. Tad vienā brīdī, vasaras vidū es izlēmu, ka riteņbraukšanā ir jāpatrenējas kārtīgāk, un sāku to darīt Rīgā, kur jau trenējās carnikavieties Reinis Simanovskis. Tā pamazām tas aizgāja, un, tuvojoties 18 gadiem, es jau sāku kaut cik sakarīgi braukt starptautiskā līmenī.

- Ko tu šobrīd uzskati par saviem lielākajiem sasniegumiem, neskaitot pēdējo lielo uzvaru?

Man noteikti ir prieks par pirmo gadu, kad es biju elites grupā 2010.gadā un ieguvu otro vietu „Tartu Grand Prix” sacensībās, kā arī par 2011.gadu, kad biju otrais mazajā U23 Flandrijas braucienā, kas ir riteņbraucēju klasika.

- Cik bieži tu trenējies?

Sešas dienas nedēļā. Dažreiz vienā nedēļā mēs nobraucam pat 1000 km, citreiz – 500 km. Tas ir atkarīgs no treniņu procesa, to intensitātes, sacensībām, laika apstākļiem un vēl citiem faktoriem. Pārsvarā mēs trenējamies kopā ar komandu, un, protams, ir jāiegulda arī individuālais darbs. Ziemā treniņi ir vispusīgāki – mēs arī skrienam, slēpojam, ejam uz trenažieru zāli. Riteņbraukšanā tāpat kā jebkurā nopietnā sportā treniņu ir tik daudz, ka bez entuziasma nevar nekādi. Protams, ir brīži, kad negribas trenēties, bet tad sevi pārliecini, ka tev to vajag, un, ja to neizdarīsi, pārējie izdarīs, un tad tu būsi iedzinējos, kas atkal nav labi.

- Tu esi viens no tiem, kas regulāri redzams, braucot gar šosejas malu?

Jā, es esmu tas cilvēks ar zilo formu, kas visu laiku braukā pa Carnikavas ielām un ārpus tām. Lielākoties treniņu maršruts ir Siguldas virzienā, jo tur ir reljefs. Citur Latvijā pārsvarā ir līdzenums, bet ārzemēs trases parasti ir interesantas, ar kāpumiem.

- Vai esi apmierināts, ka vari ar sportu nodarboties profesionāli?

Tas, protams, nav viegli. Tas ir darbs, un gadā ar riteni sanāk nobraukt aptuveni 28 000 km. Ir liels prieks, ka varu darīt to, kas patīk. Visu mūžu es to droši vien nedarīšu. Ir jāizmanto vecums, kurā es varu to darīt.

- Slavenaisamerikāņupeldētājs Maikls Felpss ir izteicies, ka viņam apnicis skatīties baseinā. Kur tu skaties, kad brauc ar riteni?

Visdrīzāk uz priekšējo ratu, jo, kad ir grūti, galva ir nokārta, un vienīgais, ko spēj nofilmēt, ir priekšējais vai kāda priekšā braucošā aizmugurējais rats.

- Kā tu sacensībās pārvari tos brīžus, kad šķiet – spēka vairs nav?

Tad sevi psiholoģiski ir jāpiespiež. Protams, ir brīži, kad kājas ir piekusušas, tad ir nedaudz jāatpūšas, „jāpasēž” aizvējā un jāmēģina vēlreiz. Tādi brīži nav viegli, un tie ir gandrīz katrās sacensībās. Bet, ja zini, ka ir īstais brīdis būt priekšā, tad citu variantu nav, pretējā gadījumā – nevinnēsi un viss.

- Kādās sacensībās šovasar tu vēl piedalīsies?

Jūlija beigās es piedalīšos Eiropas čempionātā, pēc tam augusta beigās Francijā es piedalīšos velobraucienā “Tour de l'Avenir”, kas tiek uzskatīts par mazo “Tour de France” U23 grupas braucējiem. Savukārt septembra beigās būs pasaules čempionāts, kas šogad norisināsies Itālijā.

- Vai kādreiz startē arī Carnikavas vietējās sacensībās?

Man pašam gandrīz katru nedēļu ir sacensības, līdz ar to piedalīties Carnikavā man nesanāk. Kad esmu uz vietas, man ir prieks atnākt un paskatīties, kā jaunie cīnās un cilvēki aktīvi piedalās ne tikai velobraucienos, bet arī skriešanas un slēpošanas sacensībās.

- Ko tev pašam nozīmē riteņbraukšana?

Brīvību – izbraucot uz šosejas, neesmu ne no viena atkarīgs, varu mierīgi vējā braukāt ar riteni. Kad brauc ar mašīnu, paskrien visam garām pārāk ātri. Braucot ar riteni, ir ideāls ātrums, lai redzētu visu, kas notiek apkārt, izbaudītu dabu, ieelpotu svaigu gaisu, uzturētu sevi formā.

- Ko interesantu esi ieraudzījis braukšanas laikā?

Esmu saticis dažādus meža dzīvniekus, piemēram, stirnas, zaķīšus. Viens no spilgtākajiem momentiem bija, kad pāris gadus atpakaļ ziemā braucām kopā ar komandas biedriem gar Murjāņiem uz Raganas pusi un uz ceļa mums priekšā izskrēja bars ar stirnām – apskatījās, kas notiek, un aizskrēja.

S.Baltruka

Style Social Media Buttons