Drukāt

2017. gada Pasaules čempionāta triatlonā noslēguma sacensības Roterdamā - 2017 ITU World Triathlon Grand Final Rotterdam 14.-17.09.2017.

.

20170917 132055Roterdamā bija ieradušies 3500 visu vecuma grupu triatlonisti no 78 valstīm, lai sacenstos divās distancēs. Olimpiskajā distancē (1,5 km peldus + 40 km velo + 10 km skriešus) startēja 2000 dalībnieku, bet uz pusi īsākajā sprinta distancē - ap 1500.
Jaunākā sacensību dalībniece bija 15-gadīga jaunzēlandiete, bet vecākā kundze, kas finišēja sprinta distanci, bija 1936. gadā dzimusī 81 gadus jaunā angliete Mērija Ansteja (Mary Anstey). No kungiem vecākais finišējušais dalībnieks bija 1930. gadā dzimušais 87 gadus jaunais amerikānis Bils Zīrings (Bill Ziering).  
Arī mēs, Carnikavas sporta centra pārstāvji – kalngalietis Māris Liepa un es – carnikavietis Raimonds Garenčiks – ar auto vienā virzienā veicām 2000 km, lai pārstāvētu Latviju šajā pasākumā. Iepriekšējo reizi pasaules čempionātā pabiju 2013. gadā Londonā kopā carnikavieti Laimoni Daugavieti (apraksts un foto šeit http://raimonds17.blogspot.com/2013/ ) . Toreiz olimpiskajā distancē izcīnīju 23.vietu, un laika apstākļi bija izcili slikti.
 Jāatzīst, ka arī šoreiz laika apstākļi nelutināja. Roterdamā mūs sagaidīja lietus, pūta stiprs vējš, un gaisa temperatūra turējās ap 13 grādiem. Apmetāmies 14 km attālajā piepilsētā Vlārdingenā, kanāla malā, kādā mūsdienīgi ierīkotā vēsturiskā ēkā. Pirmajā stāvā  paliela kopēja ēdamtelpa ar virtuvi. Saimniece mūs “iepriecināja ” paziņojot , ka virtuvē redzamā gāzes plīts ir vēsturiska relikvija un ir atslēgta, un jāiztiek būs ar mikroviļņu krāsni. Tas bija vairāk kā traģiski, jo bijām plānojuši gatavot sev nepieciešamo maltīti.  2.stāvā istabas, mūsējā ar tualeti un dušu. Ar auto devāmies uz reģistrāciju. Tā notika vairākās teltīs upes krastā. Lietus gāza. Ātri nokārtojām formalitātes un braucām mājup. Pulksten 19.00 bija paredzēta atklāšanas parāde un vakariņas kādā baznīcā. Navigators mūs aizveda tieši uz galamērķi, un tā kā auto nebija kur likt vispār, nolikām to pie ieejas baznīcā blakus diviem organizatoru autiņiem. Baznīca izrādījās liela un  grezna ēka , kas pēc kara atjaunota tieši publiskiem pasākumiem. Raibu raibā publika. Lielas ASV, Kanādas, Meksikas delegācijas. Mēs no Latvijas – trīs. Paēdām sagatavoto cienastu, iedzērām bezmaksas alu un devāmies mājup atpūsties no ceļa.
Piektdienas rīts bija apmācies, viegli līņāja, un mēs devāmies rīta rosmē. Pa vecpilsētu noskrējām 4 km, iepazinām apkārtni. Aizgājām uz tuvāko supermārketu. Banāni te maksāja 85 centi/kg. Nu tā tāda cenu līmeņa mēraukla. Ilgi pētījām kaut kādus fāstfūdus, ko var sildīt mikroviļnu krāsnī. Latvijā nekad neko tādu nepirktu un neēstu , bet šeit variantu nebija. Pie kases gaidīja pārsteigums, jo Māra VISA un Mastercard maksājumu kartes neņēma. Man par laimi bija paņēmusies līdzi Maestro. Nekādu problēmu. Maestro karti ņēma pretī visur. Tā kā uzspīdēja saulīte, Māris teica, ka jāiet peldēt. Noskaidrojām, ka kanālmalas peldvieta ir 3 km attālumā, paņēmām hidrotērpus un devāmies turp. Ūdens temperatūrai nebija nozīmes. Līkumojot pa celiņiem un takām tādā kā ciemata apvidū, ieraudzījām vienstāva ēku, kas atgādināja peldbaseinu. Caur logu ieraudzīju peldošu cilvēku. Atradums mainīja mūsu plānus. Atgriezāmies pēc stundas, jo peldbaseina darba laiks bija no pulksten 12.00. Holandieši ir izcili peldētāji. Peldbaseinam cenas arī ļoti demokrātiskas. Par trīs peldbaseinu kompleksa ar SPA apmeklēšanu samaksājām 5,10 eiro (Rīgā maksā 7 – 10 eiro). Māris peldēja ar hidrotērpu, neviens neko neaizrādīja. Pēcpusdienā ar riteņiem nolēmām apmeklēt starta vietu un abas tranzīta zonas. Braucām un vērojām veloceliņu satiksmi. Vai nu vienkārši ar raustītu līniju un sarkanu segumu iezīmēta brauktuves daļa, bet vairāk gan atsevišķi celiņi (nomērīju – 2,3 m plati) sarkanā vai citā krāsā. Ja saskaras ar gājēju celiņu, tad pēdējais ir 10 - 15 cm augstāks. Segums – asfalts, matēts bruģis. Pie sarkanās gaismas visi velosipēdisti stāv un gaida. Ķiveres retajam. Motorolleristiem atļauts braukt pa velo celiņiem. Tie brauca ātri un meistarīgi, nevienu neaizskarot. Četrjoslu ielas pārveidotas par ielām ar vienu kustības joslu katrā virzienā un  veloceļu (ar vai bez gājēju ceļa). Pirms krustojuma iela sadalījās divās joslās, lai varētu nogriezties. Sastrēgumus nemanīju. Lai ātrāk pārvietotos no vienas pilsētas daļas uz otru, ir četrjoslu ātrumielas. Zīmīgi arī tas, ka krustojumus regulē gudrie luksofori, kas, tuvojoties krustojumam, pārslēdzas uz zaļo gaismu, ja no citiem virzieniem netuvojas auto. To labi varēja vērot svētdien pulksten 6.00 no rīta , braucot pa tukšajām ielām uz sacensību starta vietu. Nule pārbūvētā Gaujas ielā Ādažos ir tipiska Holandes piepilsētas iela.
Sestdienas rītā organizatori bija plānojuši velo trases apskati. Kaut arī lija, pasākums pulcēja daudz interesantus. Braucām pa trasi un šausminājāmies. Iepriekš redzētais video apstiprināja redzēto. Trase bija  tehniski sarežģīta – šaura, pa veloceliņiem, ar daudziem pagriezieniem no 70 – 180 grādiem, ar mainīgu segumu – no laba asfalta un bruģa līdz sliktam asfaltam un bruģim, cauri tuneļiem, pāri tiltiem u.t.t. Nomērīju velo ceļa platumu – 2,3 m. Pēcpusdienā laiks uzlabojās, pārstāja līt, un mēs novietojām velosipēdus tranzīta zonā. Noliec riteni un tad sāc pētīt, kā tu viņu steigā spēsi atrast. Atzīmēt  velo atrašanās vietu ar kādu krāsainu lentu vai dvieli ir aizliegts. Organizatori pēc tranzītzonas slēgšanas novāc visus liekos priekšmetus un samet tos kādā kastē.
Sacensību rīts svētdienā bija saulains, gaisa temperatūra ap +13, bet ūdens nedēļas laikā bija atdzisis no +21 līdz +16 grādiem. Svētdien no agra rīta vēl varēja piekļūt velosipēdam, pārbaudīt spiedienu riepās un  2.tranzīta zonā, kas atradās kādus 3 km no pirmās, novietot savus skriešanas apavus. Starts manas 60 – 64 vecuma grupas 79 dalībniekiem tika dots pulksten 10.30. Jāpeld bija 1500 m liels aplis pa līci. Pirmajā brīdī ūdens likās stindzinoši auksts, taču pēc laiciņa seja un rokas pierada pie ūdens temperatūras. Izkļūšana no ūdens bija pa metāla trepēm, kurām pirmais pakāpiens bija krietni augsts, taču tur bija glābēji, kas katru dalībnieku praktiski izvilka no ūdens. Skatītāju ovāciju pavadīts skriešus devos uz 1.tranzīta zonu, kas atradās vismaz 750 m attālu. Peldēšanas etapu beidzu kā ceturtais (0.23,10). Ātri novilku hidrotērpu, uzvilku ķiveri, paķēru riteni un devos 40 km veloetapā. Apdzinu priekšā braucējus. Vienā brīdī arī mani viens apdzina. Apdzina un samazināja ātrumu. Turējos aiz viņa kādu 5 – 6 m attālumā, cerot, ka tūlīt viņš aizbrauks, taču tajā brīdī piebrauca tiesneša mocis, un kundze man parādīja zilo brīdinājuma kartiņu par draftingu (aizvēja braukšana). Attālumam jābūt 10 m. Apstājos tuvākajā soda izciešanas punktā (penalty box), nokāpu no riteņa un divas minūtes vēroju, kā mani sāncenši aizbrauc garām. Arī dzert no velo pudeles  ir aizliegts. Nekad agrāk par draftingu nebiju sodīts. Atsāku braukt vēl agresīvāk. Katrā pagriezienā metāla konstrukcijas arvien vairāk tuvojās plecam. Bīstami. Tāds kā slaloms. Kādā pagriezienā ātrumā nesaskatīju pagrieziena virzienu, strauji bremzēju un brīnumainā kārtā izdevās savākties, nekrītot vai neizlidojot no trases. Braucu ar ITT riteni, pagriezienos vienu roku balstot uz guļstūres, bet  otru turot uz bremžu sviras. Vienu km pirms finiša, pārbraucot tiltiņu, no trieciena nolūza guļstūres kreisās rokas balsts. Finišs. Vidējais ātrums velo posmā 36.09 km/stundā. Nolēcu no velo un skrēju uz 2.tranzīta zonu. Te jau tikai 150 m. Uzvilku krosenes, paņēmu divas želejas un uz priekšu. 10 km distance sadalīta divos apļos. Skriešana 80% pa parka grantētajiem un asfaltētajiem celiņiem. Trases malā daudz līdzjutēju, kas atbalsta pārsvarā mājiniekus holandiešus. Kaut arī man uz triatlona tērpa bija uzvārds, trīs zvaigznes un tikai uzraksts LAT, daudzi skandē – “LATVIA, LATVIA, go!” Finišs ! Skriešana 10 km – 0.47,06 un kopā 2.26.59, kas deva 19. vietu vecuma grupā. Tīri aritmētiski rēķinot – bez soda laika būtu atradies 12.vietā. Taču sports ir sports, un kā nu reiz sanācis, tā arī ir. Kā jau minēju, veterāni skrien neticami ātri. Manā grupā uzvarētājs 10 km distanci pēc peldēšanas un riteņbraukšanas veica 0.37,33(!), vēl četri noskrēja zem 40 minūtēm un 17 – zem 43 minūtēm(!).
Pēc pusotras stundas finišē arī Māris Liepa. Viņa rezultāts 2.20,29 ( 0.22,30 +1.04,46+ 0.45,46) un 78.vieta vecuma grupā (no 145 dalībniekiem). Finišā gandarījuma sajūta par paveikto un  pārliecība, ka varēja labāk. Tas tā ir vienmēr. Māris teica, ka viņam pietrūka spēka. Trīs dienas ēdot fastfūdus (ātrā barība), par to nav jābrīnās. Vispār jau iespaids tāds, ka Holandē visi pārtiek no frī kartupeļiem ar mērcēm no papīra turzām  un hotdogiem. Sportot ar šādu barību nevar.
Neiztika arī bez starpgadījumiem. Rezultātu tabulā sākotnēji parādījās, ka esmu diskvalificēts. Tā arī paliktu, ja neaizietu pie tiesnešiem un neizlabotu šo kļūmi.
Jāatzīmē , ka autobraucēji ir ļoti uzmanīgi pret velobraucējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī paši ikdienā ir riteņbraucēji. Uz ielām radarus neredz, satiksmes ātrums tiek regulēts ar “guļošajiem policistiem”. Vecpilsētā jaunās mājās tiek “iestrādātas “ vidē, pieskaņojot gan būvniecības materiālus, gan arhitektūru. Viss tīrs un sakopts. Kanālmalu augstajās krastmalās (3 – 4 m līdz ūdens līmenim) ik pa 30 m uzstādītas baltas metāla trepes, lai nepieciešamības gadījumā varētu izkļūt ārā. Par cilvēkiem  tiek domāts, un tā bija viena no atziņām, pametot Holandi.
 
 
Viss augstāk aprakstītais redzams  bildēs šeit : https://photos.app.goo.gl/IJ3cIkQZJNKPMXBo2
 
Raimonds Garenčiks 

Style Social Media Buttons